Tu esi brīvs
Brīvība.. Ja esi brīvs, tad bieži vien vairs neko citu nevajag. Bet vai zini, cik grūti ir tad, ja esi kaut kam piesiets ar neredzamām saitēm.? Kā ir tad, kad tu redzi tikai kaut ko vienu. Ir pilnībā pieticis tikai vienu reizi kaut ko ieraudzīt, lai justos tam piesiets uz ilgu laiku. Un tu vairs nespēj paskatīties uz kaut ko citu ar to skatienu un tām acīm. Tu spēj tikai uzlūkot. Bet tas liktenīgais skatiens pieder tikai tam, ko kādu dienu esi arī tā vienkārši uzlūkojis, bet tas viens skatiens visu ir apgriezis kājām gaisā. Tu vairs neredzi un nespēj paskatīties uz kaut ko citu tā, kā iespējams vēlētos. Jo tu esi kā piesiets tam vienam. Tu ej un tikai uzlūko, un tik daudz ko nepamani, jo to vienkārši nespēj. Un tā tu arī dzīvo. Mēnesi, divus, pusgadu, gadu, pusotru gadu.. Un mēģini beidzot ar to sadzīvot, jo zini, ka no tā vairs nespēj tikt vaļā.
Bet vai zini, cik lieliska sajūta ir tad, kad vienā dienā pēkšņi esi uzlūkojis atkal kaut ko citu un saproti, ka kaut kas ir citādāk, kaut kas ir mainījies. Bet tikai tu vēl nesaproti, kas īsti. Un tad tu klīsti vakarā pa ielām un pēkšņi apstājies ielas vidū ar smaidu sejā. Beidzot tu saproti, kas ir noticis. Tu beidzot esi uzlūkojis kaut ko citu tieši tā, kā neesi spējis jau tik ļoti sen. Tu stāvi un saproti, ka tev ir kā akmens no sirds novēlies. Jo tu beidzot esi brīvs. Pēc visa šī ilga laika tu esi brīvs. Tu vairs neesi piesiets tam vienam, tu vairs pie tā neturies. Vienmēr tu esi vēlējies tikt no tā vaļā, lai gan zini, ka tā ir daļa no tevis un to zaudēt tomēr nevēlies, jo tad var pazust daļa no tevis paša. Bet tad pienāk diena, kad vismazāk to gaidi, un viss. Viss ir beidzies. Tu beidzot esi palaidis to vaļā. Vienmēr tu esi vēlējies zināt, kā tas būs, kad beidzot tu varēsi būt no tā brīvs. Tev tik bieži ir licies, ka jau esi beidzot pārrāvis šīs saites un esi brīvs. Bet tad tu atkal to uzlūko un saproti, ka nekas nav mainījies, tu aizvien esi piesiets un neko citu neredzi. Un tad tu domā, vai kādreiz vispār pienāks tāda diena, kad būsi atkal brīvs, nepiesiets. Tu saproti, ka vairs pats sevī nejūti to brīvību, to sajūtu, kad esi brīvs. Un neesi vairs to jutis kopš tās dienas, kas bija jau tik sen. Un nemaz vairs neatceries, kāda tad tā sajūta īsti ir. Bet tad vienā vakarā tā burtiski atkal ielaužas tevī. Tu pilnīgi jūti, kā šīs neredzamās saites, kas bija tevi turējušas tikai pie tā viena, beidzot ir vaļā, to vairs nav. Tu saproti, ka tagad spēj atkal uzlūkot kaut ko pavisam citu ar to savu skatienu, kuru visu šo laiku spēji veltīt tikai tam, kas tevi turēja. Jā, tu zini, ka vienmēr atkal palūkojoties uz to, kaut kas ietrīsēsies, jo tā taču bija daļa no tevis tik ilgu laiku. Bet tu saproti, ka tieši tam, kas tevi tik ilgi turēja, tu vairs nespēsi veltīt to skatienu, ko toreiz. Tik ilgi tu spēji veltīt šo skatienu tikai tam, bet visu pārējo tu tikai uzlūkoji ar aukstu skatienu. Tagad ir citādāk - tu vari veltīt šo skatienu visam pārējam, bet to, kas tik ilgi bija daļa no tevis, tu spēj tikai uzlūkot.
Un tu beidzot pasmaidi pats sev, pasmaidi no sirds tā, kā patiesībā nebiji smaidījis ne reizi kopš tās dienas. Tava dvēsele līksmo, un tu beidzot atkal esi tikai tu. Pilnīgi brīvs un nepiesiets. Beidzot tevī atkal ir brīvības sajūta. Beidzot tas viss ir beidzies, un tam ir pienācis gals. Un tevi vairs neuztrauc visi kāpēc, par ko. Tam vairs nav it nekādas nozīmes, tas ir beidzies, un viens posms tavā dzīvē atkal ir noslēdzies. Šoreiz pilnībā. Un tagad tu atkal smaidi no sirds.
Cilvēka gara augstākais sasniegums vienmēr ir brīvība. Brīvība no cilvēkiem, brīvība no ieskatiem, brīvība no lietām, brīvība tikai pašam sev.
/Stefans Cveigs/
-
anciits liked this
-
ieva-leila posted this
